Vēsture
Imera (Ymera), kur priesteris Indriķis 1208. gadā uzceļ baznīcu, ir latgaļu apdzīvots Tālavas rietumu novads Gaujas labajā krastā, Jumaras upes baseinā, teritorijai daļēji pārklājoties ar mūsdienu Vaidavas, Kocēnu, Zilākalna, Bērzaines un Valmieras pagastiem, Valmieras pilsētu. Hronikā Imera minēta 24 reizes, 4 reizes ar šo vārdu apzīmējot draudzes novadu, pārējās – upi. Imerieši, gan iepriekš ar lozēšanu izzinot savu dievu prātu, kristietību no vāciem pieņem bez pretošanās, labprātīgi, cerot no tiem saņemt aizsardzību pret lietuviešu un lībiešu sirotājiem.
Kā pirmā Indriķa baznīca, tā arī priestera sēta bija celtas no koka un 16 gadus ilgajās (1208–1224) vācu-latgaļu-lībiešu cīņās ar igauņiem ēkas vairākkārt tika nodedzinātas.
“Bet ienaidnieki bija atkāpušies pa citu ceļu, kas ved uz baznīcu Imeras tuvumā; un šai baznīcā viņi pa nakti novietoja savus zirgus un turpat arī pastrādāja savas pārējās nelietības, nopostīja un sadedzināja labību, mājas un visu, kas piederēja priesterim, un no rīta devās tālāk uz Imeru.” (Indriķa hronika XXVII: 1)
Latviskais vietvārds “Rubene” vēstures avotos parādās tikai 18. gs. Kad un kā tas radies, nav zināms. Līdz pat 18. gadsimtam Rubenes draudzes lielākā daļa ietilpst Straupes pilsnovadā, kā tā tālākā ziemeļaustrumu daļa. 1791. gadā publicētajā grāfa Mellīna zīmētajā Vidzemes guberņas Valmieras apriņķa kartē iezīmētas arī draudžu robežas – jau kopš 17. gs. beigām draudzes Vidzemē ir kļuvušas par mazāko administratīvā dalījuma vienību. Rubenes draudzē ietilpst Ķieģeļu, Podzēnu, Pāpēna, Sprēstiņu, Vaidavas, Veļķu un Briežu muižu zemes. Līdzās vācu nosaukumam “Papendorf” Mellīns kartē norāda arī latvisko “Rubbena”. *
* Avots: historia.lv
Grāmatu "Tā pirmā pavārgrāmata" 1795. gadā Rubenes privātajā driķētavā izdevis Rubenes luterāņu draudzes mācītājs Kristofs Harders.Šī pavārgrāmata ir pati pirmā latviešu valodā izdotā pavārgrāmata Latvijā. Grāmata dod iedvesmu "izpucēt un darīt gardas riktes, beicēt, restēt, nocept un ikvienu ideju "iztaisīt tik lielu un augstu kā vaijaga"!
2020. gada 17. oktobrī unikālā vērtība pārdzima elegantā izdevumā "Tā pirmā pavāru grāmata 414 senas receptes no 18. gadsimta", kļūstot par uzvarētāju grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2020" Lasītāju balsojumā. Pavārgrāmata precīzi saglabā 18. gadsimta izteikšanās manieri un K. Hardera bagāto latviešu valodas vārdu krājumu, aizraujošā tā laika lingvistikā, izzinot ne tikai labākās 18. gadsimtā muižkungu ēdienkartēs dominējošās vācu un franču virtuvju unikālās receptes, bet arī K. Hardera, Rubenes draudzes un vietējo zemnieku dzīves stāstus.
(Evija Nagle, pavārmākslas entuziaste, grāmatas izdošanas iniciatoru komanda)
Dievkalpojumi Rubenē, lai arī grūtos apstākļos, tika noturēti arī Maskavas komūnistu valdīšanas gados, jo Rubenes draudzei savu dievnamu izdevās saglabāt kā darbojošos baznīcu. Notika ne vien dievkalpojumi, bet arī sadraudzības – draudzes māsas arvien bija sarūpējušas cienastu kopīgam mielastam pēc dievkalpojuma. Sevišķi nozīmīgi tas bija ziemā, kad pēc pavadītā laika dievnamā, kur gaisa temperatūra tuvojās nullei, bija iespējams sasildīties. Nedaudzo draudzes locekļu pastāvība un uzticība Dievam komūnistu gados radīja priekšnoteikumus, lai pēc valsts neatkarības atjaunošanas Rubenes baznīca varētu tikt atjaunota un draudze pieaugtu spēkā un skaitā."
(Tiešais avots no tā laika notikumu aculiecinieka un līdzdalībnieka)
"Indriķa hronika” ir senākais un plašākais vēstures rakstītais avots, kurš vēstī par notikumiem Latvijas teritorijā 800 gadus senā pagātnē. Šīs hronikas autors - latviešu Indriķis, Imeras latviešu priesteris un misionārs - ir bijis daudzu notikumu aculiecinieks un Rīgas bīskapam Albertam pietuvināta persona.
Savā vēstījumā Indriķis sniedzis īpaši vērtīgas ziņas un laikabiedra vērtējumu notikumiem, kuri izmainīja Latvijas iedzīvotāju vēsturisko likteni 13.gadsimta pirmajās desmitgadēs.
Šī darba nozīmīgumu atzīst vēsturnieki visā Eiropā, un tam ir izcila vieta viduslaiku vēstures pētniecībā.
(Andris Geidāns, novadpētnieks)
